Urīna nesaturēšana vīriešiem pēc prostatektomijas

Par urīna nesaturēšanu daudz biežāk runā kā par sieviešu iegurņa disfunkciju, taču šī problēma skar arī vīriešus, īpaši pēc prostatas operācijām. Un tāpat kā sievietēm, arī vīriešiem nav ar to jāsadzīvo, kautrējoties meklēt palīdzību.

Urīna nesaturēšana pēc pētījumu datiem skar no 11-34% vīriešu, atkarībā no vecuma un blakus saslimšanām.

Urīna nesaturēšanu vīriešiem rada dažādi faktori:

• Vecums. Lielāka riska grupa ir vīrieši virs 65 gadiem.

• Prostatas saslimšanas – labdabīga prostatas hiperplāzija (LPH) un prostatas vēža ārstēšana (īpaši radikāla prostatektomija)

• Ķirurģiskas operācijas;

• Neiroloģiskas saslimšanas, - Parkinsona slimība, demence, insults, muguras smadzeņu traumas;

• Cukura diabēts;

• Aptaukošanās;

• Urīnceļu infekcijas;

• Dažādas traumas.

Kas ir radikāla prostatektomija?

Prostatektomija ir prostatas operācija, ko izmanto prostatas vēža ārstēšanā. Operāciju veidi ir dažādi, bet mērķis viens - radikālas prostatektomijas laikā tiek izņemts prostatas dziedzeris kopā ar sēklas pūslīšiem un urīnizvadkanāla daļu, ko apņem prostata. Tas nozīmē, ka starp urīnizvadkanālu un urīnpūsli tiek izveidots jauns savienojums jeb anastomoze.

Pēc operācijas biežākās komplikācijas ir urīna nesaturēšana un erekcijas disfunkcijas. Klīniskajos pētījumos šo komplikāciju biežums atkarībā no operācijas veida, pacienta vecuma un  kopējā veselības stāvokļa atšķiras:

• Īsa pēcoperācijas perioda urīna nesaturēšanas vidējā statistika ir pat līdz 72%, bet tā mazinās vidēji 6-12 mēnešu laikā pēc operācijas.

• Urīna nesaturēšana gada laikā pēc operācijas vidēji ir robežās no 11-35% vīriešu.

• Erekcijas disfunkcijas ir aptuveni 73-90% vīriešu.

Kā nozīmīgākā ārstēšanas metode pēc radikālas prostatektomijas, lai mazinātu šīs disfunkcijas, ir iegurņa pamatnes muskulatūras attīstīšanas vingrinājumi, Biofeedback terapija un iegurņa pamatnes muskulatūras elektrostimulācija.

Iegurņa pamatnes attīstīšanas vingrinājumi ir jāveic uzreiz pēc katetras izņemšanas. Šīs terapijas mērķis ir uzlabot iegurņa pamatnes muskuļu spēku, izturību un palielināt šo muskuļu un urīnizvadkanāla sfinktera autonomu koordināciju. Klīniskie pētījumi pierāda, ka iegurņa pamatnes muskulatūras stiprināšana jau pirms operācijas palīdz samazināt urīna nesaturēšanas risku pēc operācijas, taču, pat ja tas ir darīts pirms operācijas, šāda terapija ir jāturpina arī pēc operācijas. Pētījumi arī apstiprina, ka terapija, kas balstīta uz pāris vingrojumiem, kas apgūti pašmācības ceļā, nedod vēlamo rezultātu un efektivitātes ziņā daudz labākus rezultātus sasniedz pacienti, kuri vingro fizioterapeita uzraudzībā, vai pēc fizioterapeita sastādīta un apmācīta plāna.

Visbiežāk pacientiem pēc operācijas iesaka veikt iegurņa pamatnes muskulatūras kontrakcijas pa 10-20 reizēm vairākas reizes dienā.  Šādas kontrakcijas var mazināt urīna nesaturēšanu, ja vien pacients paša spēkiem spēj šo uzdevumu veikt pareizi. Taču visbiežāk nespēj. Savā praksē es ļoti bieži strādāju ar pacientiem, kuri pašmācības ceļā ir meklējuši vingrojumus internetā pēc apzīmējuma “Kēgela vingrojumi” vai paļāvušies uz savu interpretāciju, kā tas pareizi darāms. Un tikai ļoti retos gadījumos man ir nācies redzēt, ka cilvēks šīs kontrakcijas pilda pareizi. Visbiežāk tiek iesaistīts citas muskuļu grupas, tas tiek darīts uz nekorektas elpošanas pamata vai ar palielinātu intraabdominālo spiedienu. Tāpēc jebkuram pacientam pēc šādas operācijas būtu ieteicams vispirms vērsties pie fizioterapeita, kas ir specializējies mazā iegurņa rehabilitācijā un spēs palīdzēt sastādīt pareizāko rehabilitācijas plānu ilgtermiņa rezultātu sasniegšanai.

Šīs nepareizās izpratnes dēļ kā ievērojami efektīvāka metode gan pētījumos, gan pēc manas pieredzes ir Biofeedback (atgriezeniskās saites) terapija kopā ar iegurņa pamatnes muskulatūras vingrinājumiem.  Biofeedback terapija pacientam dod iespēju pareizi sajust un sasprindzināt iegurņa pamatni izolēti no citām muskuļu grupām. Ar speciālas programmas un zondes palīdzību, terapeits pacientam iemāca šīs muskuļu kontrakcijas veikt korekti un dažādos ātrumos, kas būtiski atvieglo tālāko vingrinājumu izpildi. Tieši Biofeedback terapija palīdz novērst galvenās kļūdas un tālāko terapiju padarīt vieglāku, un pareizāku.

Arī elektrostimulācija ir zelta standarts urīna nesaturēšanas ārstēšanā. Tā tiek apvienota kopā ar pareizu vingrošanu un/vai Biofeedback metodi. Elektrostimulācija izraisa pasīvas iegurņa pamatnes muskulatūras kontrakcijas, uzlabo urīnizvadkanāla spiedienu un samazina urīnpūšļa (detrusora muskuļa) pārmērīgu aktivitāti. Tā tiek veikta izmantojot virsmas elektrodus, rektālu zondi vai transkutānu elektrostimulāciju. Šī terapija arī palīdz efektīvāk risināt erekcijas disfunkcijas, kas radušās pēc operācijas. Taču jāņem vērā, ka elektrostimulācija ir kontrindicēta, kamēr pastāv onkoloģijas risks, jo tā var stimulēt ļaundabīgu šūnu proliferāciju. Atkarībā no nesaturēšanas veida tiek izmantota atšķirīga impulsu frekvence.

 Avoti:

1.    Barakat, B., Hadaschik, B., Al-Nader, M., & Schakaki, S. (2024). Factors Contributing to Early Recovery of Urinary Continence Following Radical Prostatectomy: A Narrative Review. Journal of Clinical Medicine, 13. https://doi.org/10.3390/jcm13226780.

2.    Chen, Y., Jin, X., Hong, Q., Wu, F., & Chen, S. (2025). Electrical Pudendal Nerve Stimulation for Post-Radical Prostatectomy Urinary Incontinence: A Prospective Study. American Journal of Men's Health, 19. https://doi.org/10.1177/15579883251352657.

3.    Gacci, M., De Nunzio, C., Sakalis, V., Rieken, M., Cornu, J., & Gravas, S. (2023). Latest Evidence on Post-Prostatectomy Urinary Incontinence. Journal of Clinical Medicine, 12. https://doi.org/10.3390/jcm12031190.

4.    Mazur-Bialy, A., Tim, S., Kołomańska-Bogucka, D., Burzyński, B., Jurys, T., & Pławiak, N. (2023). Physiotherapy as an Effective Method to Support the Treatment of Male Urinary Incontinence: A Systematic Review. Journal of clinical medicine, 12(7), 2536. https://doi.org/10.3390/jcm12072536

5.    Neto, W., Capibaribe, D., Col, L., Andrade, D., Moretti, T., & Reis, L. (2022). Incontinence after laparoscopic radical prostatectomy: a reverse systematic review. International Brazilian Journal of Urology : Official Journal of the Brazilian Society of Urology, 48, 389 - 396. https://doi.org/10.1590/s1677-5538.ibju.2021.0632.

6.    Rahnama’i, M., Marcelissen, T., Geavlete, B., Tutolo, M., & Hüsch, T. (2021). Current Management of Post-radical Prostatectomy Urinary Incontinence. Frontiers in Surgery, 8. https://doi.org/10.3389/fsurg.2021.647656.

7.    Shu, L., Weng, D., Chen, Y., Xu, L., Wang, Y., Liu, Z., Chen, G., Guo, Z., Feng, Y., Pan, H., Xue, P., Wei, Z., Gu, M., Niu, X., & Ding, L. (2025). Intermediate-term follow-up and analysis of related factors associated with urinary incontinence and overactive bladder after laparoscopic radical prostatectomy—A multicenter cross-sectional study in China. Current Urology. https://doi.org/10.1097/cu9.0000000000000278.

8.    Yu, K., Bu, F., Jian, T., Liu, Z., Hu, R., Chen, S., & Lu, J. (2024). Urinary incontinence rehabilitation of after radical prostatectomy: a systematic review and network meta-analysis. Frontiers in Oncology, 13. https://doi.org/10.3389/fonc.2023.1307434.